Karlinalitoo

Ir tādas dienas, kad der izmest lieko no prāta. Lai nenāk atpakaļ.

Un, tad man vienu reizi, kādā skaistā, maija mēnesī, sēžot uz balkona, vērojot lielisku skatu teica, ka vajag vienkārši nedomāt par atmiņām, jo būs tālāk labas dienas, labākas, labāki notikumi un cilvēki. Un tad es attopos, tik daudz aprunātās atmiņas, tiešām, ir liela problēma, tās visu laiku velk uz atpakaļu. Un cilvēki, un atmiņas jaucas vienā lielā, lielā traukā uz rinķi, un parādas uz pazūd, un neļauj aizmirst.

Tad manī iestājas, tā lielā vienaldzības sajūta. un, kur paliek teiciens, par pirmo sperto soli..

Iedvesma nav jāgaida, tā ir arī jāmeklē, vismaz man. visā, kas apkārt, agrajos rītos, krāšņajā dienā un tumši zilajā naktī.tā, kā dzenoties pakaļ ātrākajam kustonim.

Tā jau ilgi var nosēdēt pie balta, nē mazāk, pie neredzama ideju plosta..

Trīs dienas es sēžu mājās, bez svaiga gaisa plaušās.

Cigarešu dūmi.

Leduspuķes uzzied rūtīs..

Atveras virtuves durvis, kakao smarža un brokastis,

skaļā radio dūkoņa un krāsu spēle

sniega pļura uz ietves un krītošās gaismas,

un laiku neskaitu,

es esmu ziemā

2012